Viņai ienāca prātā un - viņa aizbrauca


Mana pieredze emigrējot uz Nīderlandi, manas ikdienas gaitas, kā arī noderīga informācija citiem, kas plāno doties prom - seko manām pārdomām, ieteikumiem, kāpumiem un kritumiem gan karjeras jomā, gan ikdienā.

Evita Holandē?

Ja ievēroji pazīstamu saturu – tas nav dežavu, šī vietne ir pirmītējā Blogger emuāra “Evita Holandē” turpinājums un jauns sākums.

Senais blogs ir pārnests un kļuvis par daļu no šīs vietnes, kas ir paplašināta ar noderīgu informāciju citiem Sprīdīšiem, kā arī esmu apkopojusi savu aizbraucēja stāstu tiem lasītājiem, kuriem sena bloga pārlasīšana nav aktuāla. Saturs tiek papildināts!

Mans stāsts  |  Ievads

Kad dzīve spiež bezizejā, vieni turpina kulties un cīnīties. Citi bēg. Uz Īriju. Angliju. Pēc labākas dzīves. Jebkur.

Ap 2007 – 2008. gadu gaisā sāka arvien vairāk figurēt runas par un ap finansiālo krīzi – iedzīvotāju neapmierinātību ar valdību, zemajām algām un dzīves kvalitātes līmeni, kas sāka izpausties masīvos emigrācijas viļņos uz valstīm kā Īrija un Anglija. Latvija ko tādu vēl nebija pieredzējusi. Mēs taču esam patrioti!

Es nebiju šo pirmo emigrantu vidū. Man likās – mani tā krīze neskar, es nekad neaizbraukšu. Man te ir ģimene, mājas, draugs. Pabeigta universitāte, darbs profesijā. Teiciens par zaļāku zāli otrpus sētai man sākotnēji šķita nepamatots, jo – tā taču nevar būt! Mēs esam tikai pāris gadus Eiropas Savienībā, varbūt mums ir nepieciešams ilgāks laiks dzīves līmeņa uzlabošanai attiecīgi savienības standartiem? Bet gadi gāja un cerības uz labāku karjeru un augstāku algu netika piepildītas. Līdzās darbam, haltūras bija neatņemama sastāvdaļa puslīdz pietiekamas iztikas nodrošināšanā. Dzīve no algas līdz algai bija norma. Tīra eksistence.

Lūzuma punkts manu uzskatu maiņai nāca brīdī, kad izjuka gadiem ilgas attiecības. Trūka spēka to pieņemt un pārdzīvot, dzīvei zuda jēga, un arī sapņi par nākotni tika dzēsti. Nemanot tu nošļūc pa trepēm kā “Cirkā” – atpakaļ uz sākuma lauciņu. Nullpunkts. Negaidīti, negodīgi. Brīžiem pieķēru sevi pie domas, ka man trūka motivācijas dzīvot. Un tas mani biedēja. “Tas nav man raksturīgi, kas ar mani notiek? Viss taču vēl tikai priekšā! Mosties!”

Kā būtu apņemties sevi izaicināt un darīt ko tik radikālu, ko nekad nebūtu darījusi iepriekš? Pamosties no šī transa un gūt jaunu dzīves jēgu. Refrešot savas emocijas un piedzīvot ko jaunu? Ieslēdzas YOLO.

“Takes a special kind to go, another kind to stay here.”

Blogs

Pēdējie bloga ieraksti

Pārdomas

Latviskuma saglabāšana un ilgas pēc mājām

Jebkurš pāri robežai kāju spēris ceļotājs, kas jebkad ir pametis savas mājas uz vismaz pāris…
Atskaite

Pēdējo gadu apdeits

Joka pēc šad tad pačekoju vai šis domēns vēl pastāv un mani pieraksti nav gaisā…
Darbs

Pārslēgšanās uz 9-5 režīmu

Pavasaris sākas ar labām pārmaiņām. Ne tikai parādījusies saule un temperatūra, kas svārstās ap +15,…
Darbs

Studija – gliemju šķūnītis

Kopš nesena laika esmu veikusi kārtējo pārcelšanos, šoreiz - uz pilsētiņu Montfoort. Šī ir mana…